Pēdējās dienas ļoti daudz domāju par Gabrielu, profesoru Gabriele Iannaccaro, kurš 16.oktobrī devās tuvāk Saulei...

Šī ir vēstule viņam un visiem mīļajiem kolēģiem, humanitārajiem, latgalistiem, studentiem, visiem, kuru ceļi ir krustojušies vai krustojas RTA.

Pateicoties Gabrielam, sākās mana aizrautība ar sociolingvistiku. Kad 2004.gadā viņi (ar valodnieku Vittorio Dell'Aquila) ieradās Rēzeknē uz konferenci, mēs iedegāmies par kādu lielu pētījumu Latgalē. Kopā ar Ilgu Šuplinsku devāmies uz Milānu, kur dzīvojām Gabriela ģimenes mājās un plānojām mūsu lielo pētījumu "Valodas Austrumlatvijā". Kopā ar abiem itāļu draugiem un RTA kolēģiem un studentiem to arī realizējām un izdevām monogrāfisku izdevumu.

Visus šos 18 gadus bijām ar Gabrielu regulārā saziņā un sadarbībā. Kopā ar savu meitu Paulu, kad viņai bija 8 gadi, pēc Gabriela ielūguma lasīju lekcijas Milānas Universitātē. Un atkal ģimeniska dzīvošana pie Gabriela mājās, šoreiz jau kopā ar viņa meitiņu Tillu.

Un vēl pavisam nesen, 2021.gada pavasarī, Gabriels strādāja ar RTA studentiem, lasot attālināti lekcijas, jo atkal bija Covid uzliesmojums, un mēs sarunājām, ka uz Latgali viņš atbrauks 2021.gada rudenī. Šis rudens viņam atnāca ar slimību un diagnozi... 

2020.gada martā Gabriels īsziņā rakstīja "Yesterday night, in my fever nightmares, I dreamt of Azarkrosti... Which is stupid because I love the place and in real life it is no nightmare at all...". 2004. gadā, sarunājoties intervijā ar Annu Rancāni, Gabriels teica: Es domāju, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijis latgalietis, Latgalē es jūtos tik labi...

Gabriel, novēlu Tev nākamajā dzīvē būt tam, kas Tu gribi būt, mieru un Lielo Gaismu. Paldies par visu, ko kopā varējām piedzīvot, par pieredzi un iespēju no Tevis mācīties. Man pietrūks Tavu joku, enerģijas, ekspresīvās lekciju pasniegšanas manieres. Un mūsu draudzības.

Visiem veselību un mieru vēlot,

 

Sanita