RTA notika Rēzeknes Pedagoģiskās skolas 1990./1991. mācību gada absolventu salidojums

Trešdiena, 31. augusts, 2016
20. augustā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas (RTA) telpās norisinājās Rēzeknes Pedagoģiskās skolas 1990./1991. mācību gada absolventu salidojums – notika ekskursija RTA telpās, tikšanās ar grupas audzinātāju Veroniku Korklu un saviesīgā daļa, kad varēja kopīgi atsaukt atmiņā jaunības dienas un skolas laiku.

 „Mums iepriekš bija 15 gadu salidojums, taču reizēm meitenes arī pašas sanāk kopā. Šogad ideja par salidojumu radās spontāni! Jūnijā RTA gaitenī satiku vienu no savām bijušajām audzēknēm Ilonu, kura tobrīd cītīgi apmeklēja mūžizglītības kursus. Viņa bija sajūsmā par to, ka ēka ir atdzimusi, un ieminējās, ka ļoti gribētos pabūt gan auditorijās, gan satikt meitenes. Un tā nu rezultātā ideja, kas radās jūnijā, 20. augustā tika īstenota! Tā, lūk, mēs satikāmies un konstatējām, ka pagājuši 25 gadi, kopš svinējām Rēzeknes Pedagoģiskās skolas absolvēšanu,” stāsta Veronika Korkla. „1.A. grupā toreiz, 1986. gada septembrī, mācības uzsāka 30 audzēknes, pabeidza 26. Iepriekšējā salidojumā bija 9, bet šoreiz jau 13 jeb puse grupas.”  

V. Korkla atsauc atmiņā spilgtākos brīžus no laika, kad bija audzinātāja 1.A. grupai: „Tā man bija īpaša grupa. Pirmkārt, tā bija mana pirmā audzināmā grupa Rēzeknes Pedagoģiskajā skolā. Jāatceras, ka šis bija viens no tiem sešiem kursiem, ar ko atsākās atjaunotās Rēzeknes Pedagoģiskās skolas darbība. Pirmajā gadā skolā uzņēma četras grupas ar pamatskolas izglītību: divas latviešu plūsmas grupas un divas krievu plūsmas grupas, kā arī divas grupas ar vidējo izglītību. 1987. gada septembrī mēs ienācām un uzsākām mācības internātskolas (tagad – RTA) telpās, kur vēl turpinājās remontdarbi. Paralēli notika ne tikai mācību darbs, bet arī telpu labiekārtošana. Absolventes joprojām atceras, kā pašām tolaik nācies mazgāt grīdas ne tikai kabinetos (kas bija ierasta prakse), bet arī gaiteņos un kāpnēs, novietot kabinetos mēbeles, lai palīdzētu skolu pilnībā sakārtot mācībām.

Jāpiebilst, ka kursā mācības uzsāka meitenes pēc 8. klases jeb tikko ieguvušas pamatizglītību. Lielākajai daļai meiteņu tā bija dzīve tālu prom no mājām, dzīve, ko vajadzēja iemācīties organizēt patstāvīgi (gan mācības, gan brīvais laiks, ēst gatavošana utt.), līdz ar to mums visām palikušas atmiņā kopmītnes. Skatoties uz istabiņām, kurās kādreiz dzīvoja, meitenes bija pārsteigtas, cik tās šobrīd šķiet mazas, bet „…te katrā taču dzīvojām draudzīgi četratā!”. Salidojumā absolventes ar humoru atcerējās „ekstremālos pasākumus”, kad nāca ciemiņi, turklāt ne tikai tajos laikos, kad drīkstēja nākt! Tas viņām bija romantikas apvīts laiks, pirmo tikšanos, pirmās lielās mīlestības laiks.

Runājot par šo grupu, vēlos uzsvērt, ka viņas bija īpaši patstāvīgas un saliedētas. Protams, reizēm grupā notika domstarpības, kas mēdz būt lielās grupās, tomēr meitenēm piemita spēja ātri vienoties un mobilizēties darbam. Tas bija viens no sekmju un sabiedriskās aktivitātes ziņā labākajiem kursiem! Viņas prata pārsteigt ar improvizētiem apsveikuma uzvedumiem, kuros tika runāta dzeja, dziedāts (visas meitenes mācījās individuālo klavierspēli, kas ir būtiska bērnudārza audzinātāja prasme). Katrā ziņā priekšnesumi un pasākumi vienmēr bija labi sagatavoti.

Ir divi spilgtākie momenti, kas mums visām iespiedušies atmiņā. Pirmkārt, tie bija Skolēnu dziesmu svētki Rīgā. Lielākā daļa 1.A. grupas dziedāja skolas meiteņu korī. Mēs bijām šajos dziesmu svētkos, un absolventes atceras gan koru skati universitātes aulā, gan to, kā Mežaparka estrādē svelmē notika kopmēģinājumi, gan dzīvošanu kopā ar dažāda vecuma skolēniem vienā sporta zālē... Protams, atceramies arī izklaides vakarus! Laiks paskrēja nemanot... Tas bija emocionāli piesātināts un vēl vairāk saliedēja grupu.

Otrkārt, tā bija ekskursija, ko meitenes pašas noorganizēja. Man vienīgi pateica, ka jāsamaksā noteikta naudas summa un kur man jāierodas. Tā mēs visas aizbraucām trīs dienu ekskursijā uz Sanktpēterburgu (toreiz – Ļeņingradu)! Tas man joprojām ir patīkams atmiņu mirklis, zinot to, ka šobrīd docētājam pašam bieži vien jāorganizē pieaugušu studentu darbs un brīvā laika aktivitātes, bet te, lūk, meitenes, 17 – 18 gadus vecas, tādu darbu spēja paveikt pilnīgi patstāvīgi – gan vienoties par autobusu, gan sazināties ar gidu Sanktpēterburgā, gan atrast vietu naktsmītnēm, gan ieplānot laiku!”

V. Korkla stāsta, ka salidojuma laikā tā dalībnieces atcerējās daudzas epizodes, par kurām viņa pati bija aizmirsusi. „Piemēram, par mūsu kopīgajiem klases vakariem ar armijas daļas puišiem. Draudzības vakarus rīkojām ar grupām, kurās bija puiši, jo dejot taču tik ļoti gribējās! Meitenes atcerējās arī savas prakses vietas, kuras viņām bija ļoti būtiskas, lai pēc tam justos droši, aizejot strādāt uz bērnudārzu. Viņas visas uzskata, ka bijušas ļoti labi sagatavotas, lai uzsāktu darbu. Jāteic, ka daudzas no viņām joprojām strādā gan bērnudārzos, gan arī skolās un pēc tam atgriezās gan Rēzeknē, gan citās Latvijas augstskolās, lai pabeigtu augstāko izglītību un iegūtu vēl papildspecialitātes.”

„Tiekoties meitenes minēja daudzus skolotājus. Pirmkārt, matemātikas skolotāju, mācību daļas vadītāju – Veroniku Kozlovu. Atceros, Aiga teica: „Kad skolotāja Kozlova sāka mācīt matemātiku, es beidzot sāku to saprast!” stāsta V. Korkla. „Rēzeknes Pedagoģiskās skolas mācībspēki viņām bijuši ļoti svarīgi gan zināšanu apguvē, personības veidošanā, gan arī profesionālās kompetences attīstībā, piemēram, tie pasniedzēji, kuri lasīja dažādus pedagoģijas nozares kursus: Benita Lazdiņa, Valda Igaune, Sarmīte Olandare. Daudzus cilvēkus, kurus viņas te satika, meitenes atceras kā vērtīgas personības, kuras ir devušas būtisku ieguldījumu viņu izaugsmē,” saka V. Korkla.

Rēzeknes Pedagoģiskās skolas absolvente Sandra Taranda nāk no Rēzeknes un ir skolotāja Rēzeknes Valsts poļu ģimnāzijā. Viņa stāsta, kā izvēlējās mācīties Rēzeknes Pedagoģiskajā skolā: „1987. gadā, beidzot 8. klasi, bija plānots doties uz vidusskolu. Bet negaidīti Rēzeknē durvis vēra Pedagoģiskā skola. Tā kā ģimenē jau bija viens pedagogs, tad vecāki ieteica izvēlēties apgūt šo profesiju.” 

„Atmiņā palikuši dziesmu svētki, kur piedalījāmies ar skolas kori, kuru diriģēja skolotāji  Vladislavs Štekelis un Elīna Pukste. Atminos kursa 1990. gada ekskursiju uz Sanktpēterburgu (Ļeņingradu), arī politinformācijas un sporta stundu „bastošanu” (ja to vispār var minēt). Nezinu kāpēc, bet atceros nemājīgās skolas (bijušās internātskolas) telpas un noslogoto dienas režīmu, kas ilga līdz pat plkst. 17.00. Atnākot no pamatskolas, kur mācības beidzās ap plkst. 14.00, tas man bija izaicinājums. Mācījāmies arī sestdienās,” stāsta S. Taranda.

„Neapšaubāma vērtība ir skolas laikā satiktie draugi, ar kuriem joprojām uzturam sakarus. Atceros, ka mūsu kursa meiteņu dzīvesvietu „ģeogrāfija” bija diezgan plaša. Palicis atmiņā, kā kolhoza talkās, lai mājupceļš būtu īsāks, dziedājām latviskās dziesmas, kuras ļoti labi pārzināja Aiga Bīriņa no Aizkraukles. Šodien tas būtu pašsaprotami, bet 20. gs. 80. gadu beigās ne katra no mums tās zināja, ne katrā mājā tās dziedāja,” teic S. Taranda.

Absolvente Gunta Grabuste dzimusi un augusi Rēzeknes pilsētā, tagad strādā Rēzeknes Tūrisma attīstības centrā. Gunta atminas: „Laiks, kad mācījos Rēzeknes Pedagoģiskajā skolā, sakrita ar Atmodas laiku valstī. Skola iesaistījās tās ātrākā ieviešanā – pirmie latviskie Ziemassvētki, tikšanās ar latviešu strēlniekiem, aizliegto dziesmu dziedāšana...”

„Galveno izvēli par mācīšanos šajā skolā noteica iegūtā profesija – pirmsskolas skolotājs, šajā profesijā nostrādāju septiņus gadus. Salidojuma skaistākie mirkļi saistās ar satikšanos, piedzīvojumu stāstīšanu par skolas laikiem un to, ka 25 gadi mūs nav izmainījuši!” teic Gunta.

Absolvente Ilona Dzene dzimusi Balvu novadā un pašlaik strādā kā direktora vietniece mācību darbā Tilžas internātpamatskolā. I. Dzene stāsta: „No mācību laika visspilgtāk atmiņā palikušie mirkļi ir par dzīvi kopmītnēs, kad 14 – 15 gadu vecumā meitenes uzsāk patstāvīgu dzīvi, mācās gatavot, mācās sadzīvot, būt patstāvīgas un uzņemties atbildību. Iet uz pirmajiem randiņiem, iemīlas un arī viļas. Tas bija laiks, kad varēju novērtēt savas spējas. Interesantākais moments, kas palicis atmiņā, ir tas, ka mums uz mājām vecākiem bija jāved sekmju izraksts. Es biju nesekmīga, un vecākiem sekmju sarakstu rādīt nebija nekādas vēlmes! Tad kopmītnēs draudzene noviltoja mātes parakstu, un es to iesniedzu audzinātājai Veronikai Korklai. Viņa noticēja, bet nedēļas beigās notika vecāku sapulce, uz kuru mani vecāki teica, ka nebrauks, tāpēc es biju mierīga par noviltoto parakstu, bet, man nezinot, vecāki ieradās, un man vajadzēja rīkoties tā, lai audzinātāja un vecāki nesastopas, bet sastapās... Un paldies audzinātājai Veronikai, kura bija tik korekta un neko viņiem neteica, domājot, ka mājās jau viss izrunāts. Tā man bija laba mācība!”

„Izvēlējos mācīties tieši te, jo laikam jau tas bija mans spīts. Pamatskolā bija skolotāji, kuri neticēja, ka es iestāšos, bet es iestājos un pabeidzu sekmīgi. Lai arī pēc skolas pabeigšanas neesmu strādājusi bērnudārzā nevienu dienu, tomēr joprojām strādāju skolā,” teic Ilona.

„Vispirms, paldies, skolotājai Veronikai par šo brīnišķīgo ideju – tikties pēc 25 gadiem. Tas bija patīkams pārsteigums, kad, visas satiekoties, ar patiesu prieku apskāvām viena otru un jutāmies kā tad, pirms tiem divdesmit pieciem... smaidošas, enerģiskas un dzīvespriecīgas! Tikai biju pārsteigta, ka manai audzinātājai vairs nav garie, biezie, blondie, skaistie mati, kurus mēs apbrīnojām, kad iepazinām viņu. Laiks mums visām ir iezīmējis kādu krunciņu uz sejas, bet sirdī mēs esam jaunas, jo tik enerģisku salidojumu nebiju gaidījusi!” savos iespaidos dalās absolvente. „Tas nozīmē, ka 1.A. kurss bija, ir un būs pats atraktīvākais! Mēs visas sakām par to PALDIES Veronikai! Audzinātājs ir tas, kurš, vai nu iemāca lidot, ticot saviem spēkiem, vai nu skatās uz saviem audzēkņiem no augšas. Mums paveicās, jo mūs iemācīja lidot un lidoja blakus toreiz, pirms 25 gadiem, un arī tagad! Paldies, skolotāj! Mēs noteikti visas tiksimies atkal pēc pieciem gadiem!”

***

Daži ieraksti no absolventu viesu grāmatas:

Pedagoģiskajā skolā bija gan labi pavadīts mācību laiks, gan draudzīgais kolektīvs, kopumā iegūts daudz vērtīgu zināšanu un atziņu turpmākai dzīvei un darbam.” /Rudīte./

Studiju laiks pedagoģiskajā skolā bija viens no jaukākajiem un jautrākajiem pusaudžu gadiem. Meitenes kursā bija ļoti draudzīgas un izpalīdzīgas. Audzinātāja bija jauna un ļoti uzticējās mums – jaunām delverēm. Tas bija tik patīkami, ka pret mums izturējās kā pret pieaugušiem cilvēkiem. Visus studiju gadus joprojām atceros ar siltu mīļumu sirdī!” /Ilga./

Vienkārši burvīgs laiks, jo skola bija nozīmīga visos aspektos: te ieguvu draugus, zināšanas, atmiņas visai dzīvei...” /Diāna./

Visskaistākais laiks draugu uz mūžu iegūšanai! Paldies Tev, Pedagoģiskā skola, par labākajām draudzenēm Ilgu, Diānu, Sandru, Anitu, Koku u.c.!” /Gunta./

Galvenais dzīvē ir pamats, un mums Rēzeknes Pedagoģiskā skola bija pamats turpmākai dzīvei – pamatīgs, sirsnīgs, neaizmirstamu atmiņu pilns... Paldies!” /Aiga./

Mācību laiks Rēzeknes Pedagoģiskajā skolā bija laiks, kad es sapratu, kas ir Draudzība, Uzticība, Cieņa, Mīlestība un Cilvēcība. Būdamas tik jaunas un bez dzīves pieredzes, mēs nonācām tālu prom no mājām, kur mūs sagaidīja mūsu audzinātāja. Mēs esam pateicīgas par šo laiku viena otrai un skolotājiem, kuri prata iemācīt mums būt tādām, lai, cienot sevi, mēs cienītu otru, un tā ir būtiska vērtība!” /Ilona./

 

RTA Sabiedrisko attiecību nodaļa

Māra Justa foto



Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija © Atbrīvošanas aleja 115, Rēzekne, Latvija. Tālrunis: 28325368; RTA paziņojums par personas datu apstrādi.