Solvita Pošeiko: "Doktorantūra palīdz sevi pārvarēt un disciplinēt"

Otrdiena, 5. janvāris, 2016
15. decembrī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Valodniecības zinātņu nozares promocijas padomes sēdē savu promocijas darbu „Valodas un to funkcionalitāte pilsētu publiskajā telpā: Baltijas valstu lingvistiskā ainava” veiksmīgi aizstāvēja un filoloģijas doktora zinātnisko grādu ieguva Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas lektore, Zinātņu daļas speciāliste-lietvede un Reģionālistikas zinātniskā institūta zinātniskā asistente Solvita Pošeiko.

Kā stāsta Solvita, tad izvēle studēt doktorantūrā pēc maģistra grāda iegūšanas Rēzeknes Augstskolā esot bijusi likumsakarīga. „Pēc zināma laika es vienkārši sāku apzināties to, ka zinātniskais darbs mani piesaista un ka vēlos darboties humanitārajā jomā mazliet nopietnāk un pamatīgāk, nu tā – citā līmenī. Iespēja piedalīties vairākos projektos tikai pierādīja to, ka tas tiešām ir bezgala interesanti. Kā piemēru varu minēt promocijas darba vadītājas profesores Sanitas Lazdiņas un docenta Haiko Martena vadīto projektu par lingvistisko ainavu Rēzeknē salīdzinājumā ar trīs citām Baltijas valstu pilsētām 2008. gadā, ar ko patiesībā aizsākās tieša pievēršanās valodniecības studijām. Nozīmīgs bija arī projekts „Teritoriālās identitātes lingvokulturoloģiskie un sociālekonomiskie aspekti Latgales reģiona attīstībā”, kurā tika turpināts iesāktais darbs lingvistiskās ainavas laukā, taču jau dziļāk un daudzpusīgāk, veidoti šķirkļi Latgales lingvoteritoriālajai vārdnīcai. Savukārt sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru tika un tiek veidoti dažādi mācību materiāli latviešu valodas apguvei, un šis darbs atklāja lietišķās valodniecības ciešo sasaisti ar sabiedrību, rezultātu lietderīgumu. Sasummējot šo pozitīvo pieredzi, bija diezgan skaidrs, ka nepieciešams nākamais solis – studijas doktorantūrā, gūstot jaunas zināšanas un pieredzi, paplašinot pasaules skatījumu, arī izaicinot sevi,” atklāj Solvita.

Uz jautājumu, kāpēc ir izvēlēta valodniecība, ne literatūrzinātne, kurā tika veikti pirmie zinātniskie pētījumi bakalaura studijās, saņemot arī ekspertu atzinību (S. Pošeiko bakalaura darbs par Arvja Kolmaņa prozu ir ieguvis 1. vietu Kārļa Dziļlejas zinātnisko darbu konkursā un Veronikas Strēlertes fonda balvu), Solvita atbild: „Studējot maģistratūrā, valodniecības kursi manī radīja interesi par valodas jautājumiem, jo īpaši par valodas un sabiedrības attiecībām, tāpēc izlēmu, ka vēlos pamēģināt, zināmā mērā arī sev pierādīt, ka varu uzrakstīt maģistra darbu valodniecībā un folkloristikā. Mans pētījums bija par Jēkabpils un Preiļu rajona vietējo iedzīvotāju valodu zināšanām, lietojumu un funkcijām dažādās dzīves situācijās (tai skaitā, arī tautasdziesmu aktualizācijā).” Mazliet smejoties, viņa vēl piebilst: „Nu, lai es pavisam pilntiesīgi varētu sevi dēvēt par filologu, man vajadzēja aptvert visas trīs šīs jomas.” Solvita vēl piebilst, ka iegūtais doktora grāds filoloģijā neliek viņai kategoriski izšķirties starp filoloģijas disciplīnām, ja vien uzmanības centrā ir dekodējams un interpretējams teksts. „Mans pētījums arī ir starpdisciplinārs, jo tajā ir apvienotas valodniecības (sociolingvistikas un onomastikas), semiotikas un kulturoloģijas studijas.”

Tālāk Solvita jau nopietni turpina: „Kopumā valoda ir ļoti svarīgs cilvēces eksistences, pašsaglabāšanās un attīstības koncepts. Individuālajā līmenī valoda ir spēcīgs līdzeklis, lai varētu sevi verbāli pašdefinēt, izteikt savas domas, paust emocijas, jaunradīt un pārveidot dažāda veida tekstus, konceptualizēt pasauli utt. Savukārt sociālajā līmenī valoda ir nepieciešama, lai veidotu, uzturētu un demonstrētu attiecības starp atsevišķiem cilvēkiem, sociālajām un etniskajām grupām, varu un sabiedrību, konstruētu noteiktu ideoloģiju un diskursus, arī lai apzinātos, saglabātu un attīstītu kopnacionālo un etnisko kultūru. Tas it kā nav nekas jauns, bet vienmēr jāpatur prātā, ka valodas un tās līdzekļu lietojums vai nelietojums nekad nav tāpat vien, bez kāda nolūka un jēgas; dažādi psiholoģiskie, ekonomiskie un politiskie faktori ir būtiski.”

Pamatojot pētījuma izvēli, jaunā doktore stāsta: „Vispirms mazliet jāmin plašāks konteksts. Kopš 20. gadsimta 60.–70. gadiem valodnieki visā pasaulē intensīvi ir pievērsušies pilsētās publiski izvietoto tekstu kopumam jeb lingvistiskajai ainavai, jo tā ir cieši saistīta ar valodas individuālo un sociālo līmeni, jo publisko rakstveida tekstu skaitam, žanru un izveides paņēmienu daudzveidībai ir tendence tikai palielināties, norādot uz to arvien pieaugošo lomu valodu funkcionēšanā. Baltijas valstīs pētnieki tikai pēdējā desmitgadē ir sākuši apzināt lingvistisko ainavu kā nozīmīgu rakstu valodu lietojuma jomu, taču pētījumi galvenokārt ir par atsevišķām pilsētām vienā vai otrā valstī. Es gribēju paskatīties plašāk un salīdzināt publiskos tekstus visās Baltijas valstīs, tāpēc savam pētījumam izvēlējos 9 pilsētas: Ventspili, Valmieru un Daugavpili Latvijā, Alītu, Visaginu, Druskininkus Lietuvā, Narvu, Pērnavu un Vīlandi Igaunijā, noskaidrojot, kuras valodas, kādā veidā un kāpēc tiek lietotas šo pilsētu publiskajos tekstos, analizējot arī tekstu saturu.”

Solvitai šķita interesanti izpētīt, kas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pilsētu publiskajā telpā tiek pateikts un kā vietējie iedzīvotāji, iestādes un uzņēmumi un pilsētas sevi lingvistiski pašidentificē, prezentē un reklamē, respektīvi, stāsta par sevi citiem. „Kā interesantu piemēru varu minēt Vīlandi Igaunijā, kurā ir ļoti pārdomāta un sakārtota publiskā „lingvistiskā infrastruktūra”: pilsētā gandrīz pie katra krustojuma ir izvietotas stilizētas ceļa norādes braucējiem un kājāmgājējiem, kas tāpat kā tūrisma informācija ir igauņu un angļu valodā, bet vietējo uzņēmumu reklāminformācijā vairāk nekā pārējās pilsētās ir izmantota lokālā kultūrvēsture un ģeogrāfija, respektīvi, izcelta vietējā unikalitāte. Pilsētas nosaukums un tā vēsturiskie varianti pilsētvidē ir izmantoti vairākkārt: veikalu, viesnīcas, kafejnīcu, bērnu teātra nosaukumos. Par pilsētas teātra tradīcijām un aktīvu darbību liecina pārpildītie afišu stendi ar aktuālo piedāvājumu vairākās pilsētas vietās. Semiotiski pārdomāts ir arī pilsētas vizuālais tēls – zemene no vietējā mākslinieka slavenas gleznas „Zemeņu ēdāji”, kas nokrāsotu akmeņu veidā guļ daudzviet pilsētā. Pilsēta ataino gan atvērtību viesiem, gan arī uztur ciešu komunikāciju ar vietējiem iedzīvotājiem, organizējot viņu sociālo dzīvi,” stāsta doktore.

„Vietējie iedzīvotāji patiesībā tik ļoti ir pieraduši pie dažāda veida tekstiem publiskajā telpā, piemēram, veikalu, kafejnīcu, frizētavu nosaukumiem, afišām, ceļa norādēm, reklāmām un grafiti, ka vairums gadījumu nepievērš uzmanību to izveides un satura īpatnībām, vismaz ne kopainā ar visiem pilsētas tekstiem. Tāpat reti kāds aizdomājas par tekstu izvietošanas nosacījumiem un regulām vai novērtē šo tekstu psiholoģisko ietekmi uz lingvistisko stereotipu, attieksmes un paradumu veidošanos, arī ciešo saistību ar noteiktu priekšstatu uzturēšanu sabiedrībā (piemēram, par sievietes un vīrieša sociālajām lomām), pievilcīgas vai, tieši pretēji, nepiesaistošas pilsētas tēlu,” Solvita dalās savos novērojumos.

Viņa atklāj, ka lingvistiskās ainavas izpēte ir notikusi vairākos posmos: pilsētu izvēlē, publisko tekstu fotografēšanā un vietējo iedzīvotāju intervēšanā, datu bāzes izveidē, iegūto datu analīzē un interpretācijā. „Laikietilpīgi un sarežģīti bija veikt tekstu sociolingvistisko analīzi pēc 24 kritērijiem, piemēram, nosakot valodu skaitu, valodu izvietojumu, tulkojuma veidu utt. Tas bija arī ļoti darbietilpīgi, jo atsevišķos gadījumos vajadzēja konsultēties ar noteiktas valodas speciālistiem un izmantot vārdnīcas un papildu materiālus,” stāsta doktore.

Veicot pētījumu, Solvitai interesantas likās dažādas nianses, piemēram, valodas kodu maiņas, kad teksts izveidots, it kā spēlējoties un sajaucot latīņu burtus un kirilicu, vārdus vai vārda daļas no divām vai vairāk valodām. „Pavisam pilsētās konstatēju 26 valodas, bet funkcionāli nozīmīgas ir piecas valodas – latviešu, igauņu, lietuviešu, angļu un krievu valoda. Baltijas valstīs izteikti spēcīgs ir politiskais valodas izvēles faktors, valsts valodas lietojums ir dominējošs visos teksta žanros (izņēmums ir grafiti), par tās obligātu izmantojumu publiskajos tekstos iestājās arī lielākā daļa respondentu. Taču bieži vien valoda ir kā simbols, piemēram, ķīniešu hieroglifi ķīniešu restorānu zīmēs, franču valoda skaistumkopšanas sfēras reklāmās, vācu valoda – ar celtniecību saistītos uzrakstos, bet latīņu valoda – jurisprudences un medicīnas jomā. Nevar nenovērtēt arī paralingvistisko līdzekļu – burtu fonta, krāsas, zīmējumu, simbolu – potenciālu teksta nodošanā lasītājiem,” stāsta Solvita. „No sociolingvistiskā aspekta interesanti bija arī teksti, kuros parādās norādes par mutvārdu saziņu. Kā piemēru varu minēt Valmierā notiekoša starptautiska pasākuma afišu latviešu un angļu valodā, kuras pašā apakšā ar maziem burtiem ir lasāma piebilde, ka pasākums notiks krievu valodā. Te redzama nesakritība starp rakstveida un mutvārdu teksta valodu,” savos atklājumos dalās Solvita, uzsverot, ka arī turpmāk nopietni ir jādomā par valodu pārvaldību un informācijas organizēšanu lingvistiskajā ainavā, jo „sociālie procesi Eiropā un Baltijas valstīs rāda, ka sociolingvistiskā vide kļūs vēl vairāk multikulturāla un multilingvāla.”

Stāstot par doktorantūras studijām, Solvita uzsver: „Doktorantūra pirmām kārtām palīdz sevi pārvarēt un disciplinēt. Tā skaidrāk liek saprast to, ka iesāktais darbs ir jāpabeidz un par paveikto jāuzņemas atbildība, paškritiski izvērtējot rezultātus, un ka nepārtraukti ir jāizvirza sev prioritātes, nosakot, kas kurā brīdī ir svarīgākais un vajadzīgākais. Domāju, katram doktorantam ir bijis kāds lūzuma punkts vai pat vairāki, tāpēc ir labi, ja apkārt ir cilvēki, kuri saprot, psiholoģiski atbalsta un rosina zinātniskas diskusijas, tas pilnīgi noteikti palīdz pārvarēt uzplaiksnījušās šaubas.”

Sarunas noslēgumā Solvita pārliecinoši atklāj, ka iegūtais doktora grāds nav nekāds stop punkts, jo viņa turpinās aktīvi darboties: „Nav nekāda pamata domāt, ka esmu sevi realizējusi un tagad varu slīgt pašapmierinātībā. Ir daudz nākotnes plānu, ko vēlos īstenot, – jāpabeidz iesāktie darbi un jāattīsta jauni zinātniskie projekti.”

RTA Sabiedrisko attiecību nodaļa



Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija © Atbrīvošanas aleja 115, Rēzekne, Latvija. Tālrunis: 28325368; RTA paziņojums par personas datu apstrādi.