Skolotājas dienasgrāmata. Mācības attālinātā režīmā

Ceturtdiena, 2. Aprīlis
Laine Riekstiņa ir no Madonas, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā studē studiju programmā „Skolotājs”, studiju modulis: „Latviešu valodas kā dzimtās valodas un kā svešvalodas skolotājs”. Šobrīd jauniete studē jau 3. kursā, veiksmīgi apvienojot studijas ar darbu, – kopš 2019. gada novembra viņa strādā Madonas Valsts ģimnāzijā, kur 10. un 11. klašu skolēniem māca latviešu valodu un literatūru. Ārkārtas situācija valstī ieviesa daudzas korekcijas mūsu dzīvēs, liekot pieņemt jaunus izaicinājumus gan ikdienas dzīvē, gan arī darbā. Jaunā skolotāja dalās savos iespaidos un atziņās par to, kā no 23. līdz 29. martam attālinātā režīmā aizritējusi pirmā mācību nedēļa.

23.03.2020.

Ir pirmā attālināto mācību diena, galvā valda diezgan liels apjukums, vēl ir daudz neatbildētu jautājumu, bet ir sajūta, ka viss būs labi un ka nav jau nemaz tik traki. Pirmkārt, prātā nāk visas interneta vietnes, mācību materiāli, par kuriem esmu runājusi augstskolā, jāsāk pamazām izvēlēties, kas no tā visa būtu piemērots, lai mācību darbs arī turpmāk nebūtu tik vienmuļš. Pirmā diena taču nebūs tik neprātīga, visi saprot, ka šobrīd mācās gan skolēni, gan skolotāji, jo šādos apstākļos daudzi jūtas nedroši. Otrkārt, sāku domāt par skolēniem – kā viņiem klājas, cik daudz darbu viņi saņems šīs dienas laikā, kāds būtu piemērots termiņš darbu izpildei, kāds būtu ērtākais saziņas veids? Vai visiem ir pieejams internets un dators tieši tagad? Šķiet, ka atbildes jau ir zināmas, tomēr mani joprojām māc šaubas par to, vai viss noritēs veiksmīgi. Visnotaļ būtisks atvieglojums ir jaunais stundu saraksts, par ko esmu ļoti priecīga, – noteiktās dienās latviešu valoda vai literatūra, turklāt visas nodarbības ir kā blokstundas jeb divas pēc kārtas.

Pirmā diena pagājusi diezgan mierīgi, visi skolēni atsaukušies, atbildes uz visiem jautājumiem arī sniegtas, tātad sākums ir veiksmīgs, neskatoties uz problēmām ar interneta savienojumu. Saņemu ziņas par citu skolotāju piedzīvoto, šķiet, ka pagaidām viss rit, kā plānots, ceram, ka šāds darba ritms būs arī turpmāk. Rodas jautājums – kā šobrīd jūtas skolēni, cik daudz viņi spējuši izdarīt? Domāju, ka nākamās dienas būs īsts pārbaudījums tiem, kas retāk izmanto digitālos materiālus, bet es jūtos pārliecināta par savām spējām.

24.03.2020.

Joprojām turpinu atbildēt uz skolēnu jautājumiem, nu jau esmu vienojusies, ka visā attālināto mācību periodā izmantosim dažādas opcijas – gan Facebook, gan WhatsApp, gan jau ierasto e-klase.lv. Šķiet, ka šāda pieeja ir veiksmīgāka, jo katrs var sazināties ar mani, kad un kā vien vēlas, turklāt netiek noslogota viena konkrēta mājaslapa vai mobilā lietotne. Šodien sāku saprast, ka ierastajam ritmam nav tik liela nozīme, jo skolēni joprojām mācās plānot savu laiku, turklāt katram ir atšķirīgs temps, tādēļ pagarinu noteikto uzdevumu iesniegšanas termiņu un skaidroju, ka galvenais nav ātri un uzreiz izpildīt visus darbus. Atgādinu, ka jāziņo arī gadījumā, ja ir problēmas ar internetu vai, piemēram, veselību, lai zinu, kā pielāgot nosacījumus un kā plānot turpmāko mācību darbu. Skolēni šķiet pārsteidzoši atsaucīgi un aktīvi, jo jautājumus sāk uzdot pat tie, kas parasti ir klusi.

Ir tikai otrā diena, bet es jau sāku domāt, kā man gribētos būt ar viņiem klasē, lai varētu uzdot vēl kādu jautājumu, lai varētu visi kopā analizēt darbus, jo tad var ātrāk un vienkāršāk visu paskaidrot, turklāt diskusijas dažās klasēs ir visai iecienītas, tāpēc vienmēr ir daudz interesantāk strādāt. Cenšos pielāgot savu darba tempu, atbildot uz skolēnu e-pastiem un ziņām, cik ātri vien tas iespējams. Sāku saprast, cik skolēniem grūti uztvert visu pat tad, ja pašai šķiet, ka esmu katru uzdevumu paskaidrojusi tik detalizēti, ka jautājumiem nevajadzētu rasties. Joprojām tiek runāts par mācību procesa pielāgošanu, uzlabošanu, metožu daudzveidību u.tml., tomēr man nav skaidrs, kā visi plāno to īstenot, zinot, cik daudz problēmu rada interneta savienojums, turklāt vajadzētu pajautāt pašiem skolēniem, vai viņi ir pietiekami zinoši, lai izmantotu konkrētās vietnes, metodes...

25.03.2020.

Sāk pietrūkt došanās uz skolu, jo darbs no mājām tomēr ir sarežģīts, lai arī sākumā šķita, ka tas būs daudz vienkāršāk, ātrāk un ērtāk. Sekoju līdzi skolēnu darbiem, sasniegumiem, problēmas pagaidām nerodas, visi aktīvi strādā, es cenšos komentēt katra skolēna darbu, izlabot un arī izskaidrot kļūdas, kas ir daudz sarežģītāk, jo neredzu, vai audzēknim vispār ir skaidrs, ko ar to domāju. Piedāvāju skolēniem arī video materiālus par latviešu valodas jautājumiem, šķiet pavisam vienkārši – noskaties un komentē, paskaidro redzēto un dzirdēto. Vai tā tiešām ir? Man gribētos ticēt, ka viņi paši spēs izdarīt secinājumus, uzzinās ko jaunu utt., tomēr gribētos arī diskusijas grupās, kā arī visai klasei kopā, tā pietrūkst visvairāk, kaut gan saņemtie darbi liecina, ka šādi iespējams noskaidrot katra viedokli, ko citreiz nebūtu iespējams uzzināt.

Tiešām uzmundrinoši ir pašu skolēnu komentāri, neskatoties uz viņu aizņemtību un neierasto darba ritmu, jo pietiek laika pateikt, cik interesanti, neredzēti ir saņemtie uzdevumi. Tieši tas mani motivē turpināt strādāt, jo kas var būt labāks par pozitīvām skolēnu atsauksmēm! Arī skolotāji cenšas nomierināt viens otru, sūtot uzmundrinošas dziesmas un video, lai kaut cik novērstos no apkārt notiekošā un varētu ar jaunu elpu ķerties klāt citu stundu plānošanai. Daudzi spriež par populārāko mācību interneta vietņu izmantošanu, regulāru uzdevumu veidošanu, bet es izvēlos palikt pie savas pieejas, jo skolēniem patīk arī ne tik tradicionāli darbi. Domāju par tiem, kas joprojām nav devuši ziņu, – varbūt viņi nesaprot, kas un kā jādara, varbūt viņi ir pārāk aizņemti, lai atbildētu, varbūt vienkārši izlasa nosacījumus, bet izvēlas nekomunicēt ar skolotāju? Komunikācija ir tik ļoti svarīga, šādi tomēr ir grūtāk sasniegt katru individuāli, lai arī šķiet, ka mūsdienu tehnoloģijas sniedz nebeidzamas iespējas. Manuprāt, skolā ir vieglāk, jo tu uzreiz saņem atgriezenisko saiti, tomēr arī šādos apstākļos jāspēj strādāt. Aizsūtu skolēniem kādu uzmundrinājumu, atgādinājumu, ka var rakstīt jebkurā laikā, cerot, ka šādi iedrošināšu viņus sazināties ar mani, ja rodas kādas neskaidrības.

26.03.2020.

Šo dienu laikā manā prātā radusies apziņa, ka mans šī brīža darbs īpaši neatšķiras no tā, kas bija pirms tam. No vienas puses liekas, ka tā nevarētu būt, jo daudzi skolotāji ir panikā, īsti nezina, kur un kā labāk strādāt, bet es esmu tik mierīga. Domājot par to visu, saprotu, ka lielākā atšķirība laikam ir vecums, jo man kā studentei ir daudz vieglāk orientēties interneta vidē, turklāt daudzus materiālus esmu izmantojusi praksēs, lekcijās, tādēļ skaidri zinu, kur vislabāk meklēt informāciju par dažādiem tematiem. Sāku prātot par brīdi, kad tikko sāku strādāt, jo tad skolēni vēl nezināja, kā es strādāju, kādas metodes izmantoju, tāpēc biju diezgan uzmanīga un centos nepārspīlēt, tomēr tagad, kad esmu viņus ļoti labi iepazinusi, saprotu, ka labākais variants ir uzdevumu diferencēšana ne tikai klases kolektīvā, bet arī starp klasēm.

Man šķiet, ka šajā laikā visvienkāršāk mācīt literatūru, jo skolēniem ir laiks, lai pabeigtu lasīt iesāktos darbus, ir iespēja skatīties filmas un salīdzināt tās ar izlasīto, līdz ar to ir iespēja izmantot vēl kādu pieeju, šādā veidā dažādojot mācību norisi. Lieliski ir tas, ka šobrīd nav jādodas uz bibliotēku, lai lasītu dažādus ļoti nozīmīgus latviešu literatūras darbus, tāpēc piedāvāju skolēniem vairākas vietnes, lai paši izvēlētos sev patīkamāko. Šķiet, ka dažiem par to nebija ne jausmas, jo radās jautājumi, kā rīkoties, ja nav iespējas atrast kādu grāmatu, tāpēc šī privilēģija ir īpaši noderīga, jo mācību darbs var turpināties bez problēmām. Neizsakāms prieks, ka tik sarežģītos apstākļos daudzas interneta vietnes ir gatavas nodrošināt visu bez maksas, citādi būtu diezgan grūti izdomāt, kā un ko aizvietot. Šajā brīdī arī skolēni jau ir pieraduši pie esošajiem apstākļiem, pamazām sāk sniegt komentārus par to, kā viņiem veicas, kādi ir skolotāju piedāvātie darbi, lai vēl vairāk uzlabotu saskarsmi.

27.03.2020.

Pirmā nedēļa būs pagājusi ļoti ātri, nemaz neticas, ka esam strādājuši attālināti jau vairākas dienas. Prieks, ka skolēni turpina aktīvi sūtīt komentārus, jautājumus, saņemu arī izpildītos darbus, tāpēc zinu, ka viss norit, kā plānots, līdz ar to varēs droši plānot nākamās nodarbības. Cenšos domāt par jaunām metodēm, jaunu pieeju, citādi šķiet, ka skolēni saņem tikai patstāvīgos darbus un nav tiešas saskarsmes ar pašu skolotāju, tāpēc apsveru domu par kādu mācību video, kurā varētu skaidrot kādus latviešu valodas likumus, rādīt konkrētus piemērus utt., šķiet, ka tas ļautu ietaupīt laiku, jo skolēniem uzreiz būtu skaidrāks, kas un kā domāts, būtu zināms pielietojums. Šodien arī skolas vadība uzdod jautājumus par pirmo pieredzi šādā režīmā, problēmām, atklājumiem, ierosinājumiem un visu pārējo, ko vien gribētos izstāstīt.

Pārsteidzoši viegli beigusies viena mācību nedēļa, turklāt prātoju, cik viegli var iztikt bez drukātu materiālu izmantošanas, jo ir daudz citu metožu un pieeju. Ikdienā arī reti izmantoju mācību grāmatas un darba lapas, vien atsevišķus uzdevumus, tāpēc šādi strādāt liekas diezgan loģiski un vienkārši, tomēr negribas apstāties, liekas, ka vēl ir tik daudz neatklātu pieeju, līdz ar to savu brīvo laiku pavadu, pētot internetā pieejamos materiālus, video, lai pielāgotu tos savām vajadzībām. Varbūt vajadzētu pajautāt skolēniem, kāda veida uzdevumus labāk gribētu saņemt? Iespējams, tas atvieglotu darbu gan viņiem, gan man, bet tad vajadzētu uzzināt katra viedokli, kas varētu aizņemt vairāk laika. Sajūta, ka beidzot varu mierīgi uzelpot, jo viss noritējis bez aizķeršanās, tātad sākotnējai trauksmei nebija jēgas. Gribētos vairāk laika pavadīt ārā, citādi šķiet, ka esmu distancējusies ne tikai no skolēniem un skolas vides, bet no pasaules kā tādas, jo atrasties savās mājās nav tik viegli, kā varētu šķist. Šajā brīdī ceru, ka gan skolēni, gan skolotāji izmantos silto laiku, lai droši, bet skaisti pavadītu laiku ārpus mājām, jo atpūta pēc šī visa ir ļoti nepieciešama.

28.03.2020.

Pirmo reizi brīvdiena īpaši neatšķiras no darba dienas, tomēr liekas, ka tagad atpūta vajadzīga vēl vairāk, lai nākamo nedēļu sāktu ar jaunu spēku un neskaitāmām idejām, kā padarīt darbu interesantāku un radošāku. Šķiet, ka tuvojas brīdis, no kura visvairāk baidījos, – skolēni paveikuši visus darbus, daudzi saņēmuši komentārus, tomēr ir ļoti daudz e-pasta ziņojumu, kas joprojām gaida atbildi, tādēļ mani sagaida vēl viena diena, kas paredzēta konsultācijām un atgriezeniskās saites sniegšanai, ja šo procesu var tā dēvēt. Visapkārt nākas dzirdēt par jauniem saslimšanas gadījumiem, par jauniem ierobežojumiem, bet tik ļoti negribas tam visam ticēt, gribas cerēt, ka pavisam drīz viss beigsies un varēsim turpināt darboties ierastajā režīmā. Nezinu, kā jūtas skolēni, šādi strādājot, tomēr tas būtu labs jautājums kādai aptaujai, jo, piemēram, man pašai šķiet, ka atrasties aci pret aci ir daudz vieglāk, lai arī 1. kursā baidījos no brīža, kad nāksies stāvēt klases priekšā, jo nejutos pietiekami droša par savām spējām. Tagad ir pilnīgi pretēji, esmu gatava apgalvot, ka atrasties mājās un strādāt ar cilvēkiem ir ļoti grūti, tas aizņem ļoti daudz laika, kaut gan varētu izmantot dažādus video zvanus, konferences u.tml., tomēr tas vairāk iespējams citos apstākļos, ne tajos, kas ir šobrīd.

Man kā skolotājai šī ir neizsakāmi svarīga un neierasta pieredze, lai arī nav īpaši patīkami tā teikt, tomēr esmu priecīga, ka šādi apstākļi gadījušies tad, kad esmu jau ilgāku laiku strādājusi ar šīm klasēm, citādi būtu ļoti grūti komunicēt, saprast katra skolēna rīcību. Šķiet diezgan ironisks iznākums, jo pēdējā dienā, pirms ieviesa attālinātās mācības, mēs ar skolēniem tieši diskutējām par Latvijā un pasaulē notiekošo, domājot, ka šeit jau noteikti nebūs tā, kā citur, strādāsim, kā ierasts. Izrādās, ka visi kļūdījāmies, jo jau nākamajā dienā sākām domāt, kā strādāt attālināti.

29.03.2020.

Šādos apstākļos liekas, ka laiks burtiski skrien, kaut gan sākumā bija sajūta, ka nevarēs vien sagaidīt, kad būs brīvdienas. Tagad atkal jāsāk domāt, kādus uzdevumus piedāvāt nākamajā nedēļā, ņemot vērā to, cik daudz viņi saprata un izdarīja šonedēļ. Pagaidām izmantošu jau sagatavotos darbus, bet nedēļas sākumā veidošu kādu nebijušu, sev neierastu materiālu, jo šis ir ideāls laiks, lai parādītu visu, ko spēju, jo ikdienā varētu būt slinkums veidot ko īpašu, oriģinālu, bet tagad, atrodoties mājās, tomēr ir pietiekami daudz laika, lai izpaustos. Domāju, ka pienācis laiks arī savu studiju darbu pildīšanai, jo, izveidojot materiālus skolēniem, iegūstu brīvo laiku, ko varu veltīt savām vajadzībām, kas laikam ir vienkāršāk, jo, kad jādodas uz skolu un jāstrādā tur, gadās palikt darbā daudz ilgāk, līdz ar to reizēm savus darbus sanāk atlikt. Prātoju par esošo situāciju valstī un ceru, ka attālināto mācību procesu nenāksies pagarināt, jo pagaidām tas šķiet pietiekami efektīvi un interesanti, tomēr māc šaubas par to, kas būtu pēc ilgāka laika. Neskatoties uz to, gribu skolēniem piedāvāt labāko, lai viņi neko nezaudētu un varētu veiksmīgi pabeigt šo mācību semestri. Īpaši domāju par tiem, kam šogad būs izlaidums, jo nezinu, kā es justos, ja būtu skolēna, nevis skolotāja lomā.

Patiesībā man ir ļoti paveicies, jo sāku strādāt skolā tikai dažādu sakritību dēļ, līdz ar to plānotā prakse pārvērtās patiešām nepārspējamā iespējā strādāt. Lai arī sākumā bija grūti un nezināju, vai to spēšu, domāju, ka tieši šī pieredze ir vislabākā, ko varēju gūt, jo nācās turpināt cita skolotāja iesākto, strādājot ar četrām klasēm, kas man šķita ļoti daudz. Arī šobrīd jūtos ļoti priviliģēta, neskatoties uz apkārt notiekošo, jo šāda darba pieredze ļauj saprast, cik daudzveidīgs un interesants var būt mācību process, lai kādi būtu apstākļi.

 

RTA  Sabiedrisko attiecību nodaļas informācijas speciāliste Inga Kaļva-Miņina saka lielu paldies Lainei par iespēju ikvienam ielūkoties viņas dienasgrāmatā. Lai izturība šajā izaicinājumu piesātinātajā mācību procesā!

Foto no L. Riekstiņas personīgā arhīva



Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija © Atbrīvošanas aleja 115, Rēzekne, Latvija. Tālrunis: 28325368;
Jautājumus un ierosinājumus sūtiet izmantojot RTA palīdzības dienestu