Autorizēties   |   Reģistrēties

RTA Studentu teātris „ĶerRA” no 20.Latvijas studentu teātru festivāla pārved balvu

Pirmdiena, 25. Marts
16. un 17. martā Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) norisinājās XX Latvijas Studentu teātra dienas, kuru tēma šoreiz bija „Trijstūris”. Teātra dienās jau divdesmit gadus piedalās Latvijas augstskolu teātru un jauniešu studiju dalībnieki, kuru priekšnesumus vērtē profesionāla žūrija. Šogad tās sastāvā bija teātra zinātniece Zane Radzobe, aktrise Raimonda Vazdika, aktieris Toms Liepājnieks, RTU Kultūras centra vadītāja Asja Visocka, „Satori” redaktore Anna Andersone.

Teātra dienu dalībnieku iestudējumu fragmentu skatē piedalījās VEF Kultūras pils ansamblis „Rīgas pantomīma”, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas (RTA) studentu teātris „ĶerRA”, RTU studentu teātris „Kamertonis”, biedrība „Buratino teātris”, Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas operstudijas „Figaro”, Latvijas Universitātes studentu teātris, Ķekavas Jaunatnes iniciatīvu centra (JIC) teātris „Apstāties aizliegts!”, Latvijas Lauksaimniecības universitātes studentu teātris un RTU studentu teātris „Spēle”. Studējošos teātramīļus izrāžu parādes starplaikā šogad priecēja aktieru apvienības „Gapoljeri” atraktīvais un interaktīvais muzikālais sveiciens.

Nākamajā dienā, 17. martā, „ĶerRAs” dalībniekiem pirmo reizi, pateicoties RTU Kultūras centra iniciatīvai un RTA finansiālajam atbalstam, bija iespēja piedalīties meistarklasēs: skatuves dejas un kustības mākslā viņus enerģiski iesaistīja jaunā horeogrāfe Diāna Rutks, skatuves runas prasmēs aizrautīgi ievadīja aktieris Jānis Kronis, savukārt ar performances teoriju lietpratīgi iepazīstināja teātra kritiķe un LU docente Zane Radzobe.

Šoreiz galvenā balva – Sudraba āksta cepure – aizceļoja no ‘ĶerRAs” pie LLU studentu teātra, kura jauktā trupa (junioru un senioru) izrādīja divus no sešiem „Kjogenstāstiem” (japāņu anekdotes), kuru režisori ir Kalevs Kudu (Igaunija) un Astra Kacena. Žūrija atzina to par pārsteidzošu, humora pilnu un cilvēcīgu priekšnesumu. Balvu „Labākais aktieris” saņēma LLU studentu teātra dalībnieks Kaspars Žūriņš. „Labākās aktrises” balva šogad netika piešķirta. Ķekavas JIC teātris ieguva žūrijas Speciālo balvu „par radošu ieguldījumu, drosmīgiem formas meklējumiem, spēju dalīties stāstos un improvizācijas prasmēm”.

RTA studentu teātra „ĶerRAs” filozofiska skice „Akmens stāsti” ieguva studentu teātra dienas ikgadējās organizētājas, režisores, RTU Kultūras centra vadītājas Asjas Visockas favorīta diplomu, kas tika piešķirts „ĶerRAs” aktrisei Lolitai Mikijanskai par izteiksmīgo aktierspēli. RTA studentu teātris tika pie īpašas balvas – 10 biļetēm uz Dailes teātra izrādi „Ivanovs”.

A.Visocka atzina, ka žūrijas skatījumā šī gada festivālā bija trīs līderi – „ĶerRA”, Ķekavas jauniešu teātris un LLU studentu teātris. Rēzeknieši izcēlās ar oriģinālu un interesantu materiālu (Platona, Aristoteļa, Tomasa Hobsa, Frīdriha Šillera, Eriha Fromma un daudzu citu filozofu pārdomu par brīvību iedzīvinājums) un tā pasnieguma tehniku (dzelžainais dažādu mehānisku skaņu radīts ritms, tā izjukšana un atjaunošanās). A. Visocka atzīmēja „ĶerRAs” aktrišu spilgto mīmiku un žestus, nebrīvē saliektos stāvus, visumā padrūmo tērpu nozīmi (garās, uz muguras sasienamās piedurknes kā ierobežojuma zīme), viscaur ieturēto sižeta attīstības intrigu, kas ne brīdi neļauj novērst uzmanību. Ja esi sapratis un pieņēmis spēles noteikumus, tad ar aizrautību seko tam, kas būs tālāk. Vienīgi dzelžainā ritma, rutīnas uzturēšanai izmantoto situāciju atkārtojumu viņai šķitis par daudz.

Ķekavas JIC teātra „Apstāties aizliegts!” režisore Ilze Bloka nosauca „ĶerRAs” izrādi par intriģējošu stāstu, radošu pieteikumu, ko raksturo saistoši formas meklējumi. Ķekavieši pēc „Akmens stāstu” noskatīšanās ieslīga spraigā diskusijā par varas un indivīda attiecībām. Izrāde ar un caur akmens un cilvēku radītu skaņu un kustību ritmu rosina domāt.

Teātra kritiķe Zane Radzobe nosauca RTA studentu teātra veikumu par daudznozīmīgu semiotisku rituālu izrādi, taču viņai šķitis, ka spēles telpa ir nošķirta no skatītāja. Te gan jāatzīst, ka izrādes pamattēls ir ritms un skaņa, kas to rada, tā izplatās neierobežoti, pārvar telpu un tai var pievienoties ikviens šī rituāla vērotājs (plaukšķināt, piesist ar kāju vai kādu priekšmetu, ja akmens nav pie rokas). Publikas lielais atbalsts pēc izrādes un izrādes garā stilistiski ieturētās Āksta cepures nodošanas ceremonijā izpaudās šajā raksturīgajā ritmiskajā plaukšķināšanā, kas zīmīgi turpinājās arī brīdī, kad tika pasniegta festivāla galvenā balva.

LLU „Kjogenstāsti” bija interesanti ar svešas, eksotiskas kultūras, īpatna folkloras pasnieguma manieres reprezentāciju, izmantojot raksturīgus aksesuārus, skaņas un tērpus. Taču darbietilpīga neierastas formas kopija negarantē bagātu saturu. Stila atdarinājums stila atdarinājuma dēļ pilda lielā mērā informatīvu un izklaidējošu funkciju, bet nespēj neko jaunu un dziļu pateikt par cilvēciskumu vai cilvēka būtību, kas ir patiesi skaistā pamats mākslā.

Savukārt Ķekavas jauniešu teātris „Apstāties aizliegts!” izvēlējās citu ceļu.Viņi cilvēka būtību atklāja nepastarpināti, modernajā storytelling monoizrāžu formā un emocionāli, asociatīvi piesātinātā, reizēm dzirkstošas asprātības atjauktā – atklātā, intīmā, neatkārtojamā un tomēr katram atpazīstamā stāstu saturā. Citiem vārdiem – Ķekavas jauniešu teātra „Apstāties aizliegts!” improvizāciju izrādi „Jauns sākums” raksturoja svaiga forma un jauns, dzīvs saturs.

„ĶerRA” savos „Akmens stāstos” mēģināja atklāt cilvēka duālo būtību, viņa nepieciešamo dzīvi dabas mūžīgo likumu ierobežotībā un reizē no paša gribas atkarīgajā brīvības pasaulē. Cilvēks vienmēr atrodas izvēles priekšā – dzīvot vien instinktu un jutekliskuma varā vai tomēr arī paša gribas un prāta vadītam. Bars visbiežāk izvēlas pirmo, jo tad nav jādomā un jānes atbildības slogs. Dzīve pēc dzelžainiem likumiem, (sa)jūtu un instinktu pakļautībā diemžēl nešķir cilvēku no citām dabas būtnēm. Brīvas izvēles apziņa ļauj rīkoties neparedzami, izjaukt ierasto kārtību, pārvarēt instinktīvo. Ritms un tā izjaukšana ir galvenais šī priekšnesuma tēls, kuru veido cilvēkveidīgo būtņu soļi, sitieni, runa, plaukšķi u.tml. skaņas, kā arī cikliski atkārtojošās kustības. Tās palīdz atveidot vienkārši lauku akmeņi – sastingušā, mūžīgā simbols un reizē pirmais darbarīks cilvēkveidīgas būtnes rokās. Tikai cilvēks spēj ko mainīt un radīt no jauna, taču visbiežāk viņa uzvedību nosaka slieksme sekot autoritātei, ierastajam un tāpēc drošajam. Bailes būt brīvam un radošam bremzē cilvēkveidīgas būtnes pārtapšanu cilvēkā. Kultūras atslēga ir šo baiļu pārvarēšanā, par to ir „ĶerRAs” „Akmens stāsti”, ko pārējiem studentu teātriem un teātra lietpratējiem 16. martā Rīgā izstāstīja Laura Lejiņa, Renāte Pleša, Zane Siliņa, Diāna Drozdova un Amanda Spūle un L. Mikijanska. Izrāde ir diezgan mobila, 25 minūtes īsa, to var spēlēt pat skolas klasē, piemēram, vēstures stundā. Nepieciešama tikai gluda un cieta siena fonā. 

Pēc atgriešanās no Rīgas „ĶerRAs” dalībnieki jau strādā pie jauna projekta. 7. aprīlī plkst. 13.00 Lūznavas muižā notiks literārās sarunas ar Rēzeknē dzimušo un Rēzeknes Augstskolu absolvējušo dzejnieci, pedagoģi un politiķi Ivetu Ratinīku, RTA studentu teātris muzikālā kustību kompozīcijā „Sataustīt laiku” mēģinās atveidot viņas dzejoļu krājuma „tikko&tikai” (2018) mūžības un laika, atgriešanās un neatgriešanās, plūsmas un pārtraukuma metaforas. Tiekamies!

Olga Senkāne,

RTA studentu teātra „ĶerRA” vadītāja un režisore

 

Agritas Grosbartes, Olgas Senkānes un Lindas Bauskas foto


 



 



Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, 2016 © Atbrīvošanas aleja 115, Rēzekne, Latvija. Tālrunis: 28325368;
Jautājumus un ierosinājumus sūtiet uz helpdesk@rta.lv