Andrejdiena 2009

1. „Andrejdiena” (autors Kristina Komarova)

 Kas tad īsti ir Andrejdiena? Jūs varbūt teiksiet, ka tā ir novembra pēdējā diena, kad vārda svētkus svin Andris, Andrejs un Andrievs. Piekrītu! Tad jūs vēl ieminēsieties, ka latviešu mitoloģijā Andrejdiena ir pielīdzināma saulgriežiem, kad saules un mēness savstarpējais novietojums sniedz īpašu enerģiju, bet gaisā virmo burvestība un maģija. Jā, tā ir! Un viss? Ha! Es gan vēl teiktu, ka Andrejdiena ir rakstainie dūraiņi pie griestiem, silta atmosfēra, sveces, atraktīvi un ar izdomas bagāti cilvēki, mīklas, nedaudz lirikas, jautrie danči, rotaļas, dziesmas, nākotnes zīlēšana, torte un karsta tēja... Andrejdiena ir vienkārši laba tradīcija, kas jau 11. gadu notiek Rēzeknes Augstskolā.

Mini, mini mīkliņu... Šī gada vadmotīvs bija mīkla, tās veidi. Asināt prātu varēja, minot homonīmu mīklas ( Tā, ātri atceramies, kas ir homonīmi! Homonīmi – vienādi rakstāmi un izrunājami vārdi, bet ar atšķirīgu nozīmi. ). Savu iztēli varēja darbināt klusējošajās mīklās. Bet pasākuma dalībnieki bija ļoti acīgi un ātri atšifrēja, kur ir „āķis”. Vēl daži mīklu veidi un tika skatīts video, kas ir tapis Ciblas novadā. Par ko ir video? Nu, protams, par aktuālo – par mīklām un to veidiem.

Uz liriskas nots atradās dzejnieces Meldra Gailāne, Karonhisake un Baiba, un viņas apbūra arī skatītājus. Talants, jūtu atspoguļojums uz papīra, uzdrīkstēšanās...

Vai tad Andrejdiena ir iedomājama bez dejām, rotaļām un dziesmām? Tā taču ir pati atraktīvākā un jautrākā pasākuma daļa. Eh, kā tika danči griezti un rotaļās iets! Nu, jā, Andrejdiena taču ir pēdējie jautrie un skaļie svētki pirms Adventes laika, tāpēc bija vien jālustē.

Tā kā Andrejdienā ir pieņemts veikt maģiskas darbības, tad arī Rēzeknes Augstskolas pasākumā bija ieradušās divas burvīgas zīlnieces, kas pareģoja nākotni (Tomēr jūs taču atceraties- katrs pats savas laimes kalējs! ).

Un bija vēl kāds garšīgs pārsteigums – Andrejdienas torte un silta tēja (Pierādījās, ka paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks.).

Ir ļoti svarīgi saglabāt tradīcijas, un svētku taču nekad nevar būt par daudz. Andrejdienā var ne tikai jautri pavadīt laiku, bet arī izglītoties, uzzinot daudz ko par latviešu folkloru, iepazīt jaunu un jau pieredzējušu literātu daiļradi. Šī tradīcija noteikti ir jāturpina!

2. „Dzīslu un dzejas kolāža” (autors Dace Gabriša)

Mēs esam kā dzijas kamoli, kurus kaķēns ir izrāvis no vecmāmiņas groza, bet pēc laika, kad tie apnikuši, atstājis savā vaļā. Tāpēc priecājamies par katru jaunu gaisa pūsmiņu, kas mūs var pārvietot. Kaut arī vilinošas ir tāles, bet saprotam, ka ceļš nav brīnumjauks. Gadās mezgli, no kuriem labāk laicīgi atbrīvoties, dažādi nokrišņi, kas izmaina ārējo izskatu, izveidojas milzums labirintu, kuri liek pasvīst. Kā izrādās, mērķis nav sasniedzams, jo pietrūkst pavisam niecīgs pavediens, apstājies pusceļā vai ārējo faktoru ietekmē izstājies no trases. Šādā situācijā paliek skumji, jo, atskatoties atpakaļ, nav redzami ne augļi, ne saknes, ne lapas.

Tomēr ir daudz patīkamāk, ja Tu esi kaut kā galarezultātā ietilpstošs. Piemēram, cimds, kurā ieausti tik daudz priecīgu un nomierinošu krāsu dzīparu, acij tīkamu ornamentu un īpatnēju sajūtu. Šādā veidolā dzijas kamols var radīt telpā senlatviešu mājīgo sajūtu, jo, būdami piekarināti pie griestiem, tie aicina nomest visas mūsdienu tehnoloģiskās rūpes, izrauties no rutīnas, nomest ārējo čaulu, lai ļautu ieelpot kodolam. Šajā telpā lieliski izdodas saliedēties un būt kopā kā ģimenei, jo ikdienā vieglāk ir paskriet garām, nekā veidot pilnasinīgas attiecības, veidot bērnos apziņu, ka viņi var paļauties uz vecākiem, ka viņi nav vieni atstāti šajā briesmīgajā pasaulē, ka zelta vērts ir šis mirklis, kad visa ģimene var sanākt kopā un viens otru izklaidēt bez īpašām ierīcēm. Televizoru, radio un datoru lieliski var aizstāt sveces, kuru liesma liek pārdomāt dienu, izvērtēt to, attīrīties iekšēji no sārņiem, radīt omulīgu gaisotni telpā, sēj cilvēkā un ap to pozitīvu enerģiju, palīdz ticēt brīnumiem. Un kur tad darbības? Vai viss vakars jāpavada tik garlaicīgi? Kur vēl jaukākā atrakcijā pavadīt vakaru...Miniet mīklas! Mīklas rosina domāšanu, tas ir veids kā izprast pasaules sakārtotību. Tās var veidot kā zīmējumus ar „āķīti,” no piedāvātajiem attēliem salikt vārdu, izmantojot ķermeni, kaut ko attēlot utt. Galvenais ir likt lietā izdomu un tad šajā nodarbē var pavadīt visu vakaru, jo tas izraisa lielu daudzumu adrenalīna un sniedz smieklus, smaidus un brīvību. Pēc labi pavadīta laika var palutināt sevi un citus ar torti un tēju, lai uzņemtu atdoto cukuru un siltumu. Ideāls nosaukums šai kopā būšanai ir Andrejdiena. Tā norit gada tumšākajā brīdī , lai sagatavotu mūs jaunam posmam, kaut kā gaidīšanai, sevi mazliet garīgi pacilātu, atcerētos par vērtībām, kuras mums ir ik uz soļa, ļautos lidojumam paralēlā pasaulē.

Nākošreiz, kad cimdi atkal tiks izcelti no pūra lādes, maisiņa vai atvilktnes būs, lai tiktu iedoti kādam, kuram salst, tad tie sasildīs ne tikai rokas, bet arī sirdi, jo cilvēka dzīslas un dzijas dzīpariņi veidos burvīgu kolāžu caur sajūtām no paaudzes paaudzē tik ilgi, kamēr izirs pēdējais pavediens.

3. „Dūraiņu debesis” (autors Līna Garanča)

Es pamodos no rīta, kad manas kājas krusteniski kūņojās viena otrai pāri. Ieskatījos pulkstenī, kas, blakus nomests, savus rādītājus pēkšņi novietoja taisnā leņķī. Krustu, šķērsu, pa galvu, pa kaklu kūleņoju ārā no gultas, lai pēc iespējas ātrāk sameklētu vecmāmuļas cimdu pāri, kurā ieausts enigmātiskais krustdūriens...

Es lēnām pārviju cilpu pār dzeltensārto cimda maliņu, lai iekārtu to griestos, kur, šūpodamies tautiskā ritmā, vizuļoja citi iekārtie dūraiņi. Krāsainie zāles griesti atgādināja zvaigzņu karti, un es tajā meklēju savu zvaigznāju...

Mana zvaigzne ir latviska, manas dzīves raksts līdzinās krustdūrienam, kas ieausts pelēkā linu drāniņas stūrī. Un tagad es esmu krustdūriens zāles stūrī – man jāveido raibināts raksts, kurā savīšos es un tu, mana Andrejdiena!

...Manam vijumam caur tevi skan dzeja, vārdi atbalsojas ikviena valdziņa, ikviena dūraiņa apveidā. Tu vizini mani kā laiva caur cilvēku pārpildīto telpu – es jūtu tavu latvisko elpu... Tu pagriezies un šķelmīgi smaidi: laiks kustināt dvēseli! Es paceļu acis augstāk un ieraugu savu dūraini – nekad nebiju domājusi, ka mazie krustiņi no apakšas izskatās tik lieli! Laiks kustināt dvēseli, elpot ar Tevi, Andrejdiena!

Mēs krustojam plaukstas, tad papēžus... Straujā rotaļa kustina manu dvēseli... Pār zāles vidu griežas dejotāji, te brīžam krustojoties, te – atdaloties... Un es esmu mazais krustiņš, droši vien arī es no apakšas izskatos kā lielais krustiņš...

Tu runā dzejā, es klausos tevī – tava balss kā samta zīle rudens kokā, kas tūlīt kritīs lejā, lai sasveicinātos ar vientuļo zemi. Tu esi sveces liesmā, kas rūnām rītu vēsta, tu esi zīlnieces skropstu galiņos, kur nakts savu noslēpumu vij...Es redzu delnās Lielvārdes jostu – es zinu, es esmu daļa no Tevis, mana Andrejdiena!

Šeit, zem dūraiņu debesīm, dzimst vārdi, dzimst deja, dzimst dvēseles.....Mēs, dvēseles, kopā vijoties, aiz sevis atstājam rakstu...

Mēs visi kādreiz krustosimies un mazie krustiņi no apakšas izskatīsies lieli un cēli, mēs visi vīsimies cauri Andrejdienas jostai mūžīgi – Tu būsi dūrainis, es lina audekliņš...

4. „Saruna ar „Karameļu meiteni”” (autors Ilze Vaivode)

Novembra beigas. Andrejdiena. Šogad 30. novembris atnāca rakstainos, siltos, raibu raibos dūraiņos, ar senu mīklu sainīti rokās, noskaņu dzeju un ar bērnu ilgām pēc sen kārotā sniega pieskāriena cilvēka sirdij un pasaulei.

Pasākumā pulcējās dzejnieki, radoši dzīves mākslinieki, arī romantiķi un citi kultūru mīloši cilvēki un viņu ziedošās atvases.

Pēc pasākuma sarunā ar dzejnieci Dagniju Bramani vēlējos uzzināt viņas viedokli par pasākumu un sajūtām pirmssvētku klusajā sveču laikā, par radošajām novitātēm un inspirācijām.

Dagnija Bramane, krāsaina „karameļu meitene”, kura savā dzejā saskata ikdienas parādībās brīnumaino un neatkārtojamo.

*Kā Tev patika Andrejdienas izpildījums, forma un saturs šogad?

Šogad šīs būs mana otrā Andrejdiena. Svētki dzejniekiem uz dzejas baudītājiem – man patika, žēl, ka šogad dzejnieki bija tik naski, aizņemti, vai tālu no dzejas epicentra, būtu bijusi iespēja dzirdēt sajust vairāk dzejas un emociju. Ļoti patika rotaļas, kurās cilvēki ar prieku vienmēr iesaistās, un vēl kas ļoti iespiedās atmiņā – neredzamās mīklas, kuras man bija kas pavisam jauns un jautrs, tās liek paskatīties pāri acīmredzamajam, skatiens jāvērš uz cēloņiem, parādību pirmsākumu. Bija jauki!

*Ko šis pasākums dod dzejniekiem un šī pasākuma apmeklētājiem?

Šādos pasākumos dzejniekam tiek dota iespēja sevi izpaust, izstāstīt savus darbus. Tas ir veids un izdevība uzstāties ar savu radošo veikumu plašākai publikai vienkopus, iepazīstināt ar savu dzeju, atklāt laika iespaidu uz emocijām un dzeju. Apmeklētājiem tā ir iespēja – būt kultūrā, atbalstīt „savējos” un baudīt dzeju un dažādu emociju tembru. Visnotaļ pozitīvs, atbalstāms pasākums.

*Kādi cilvēki, Tavuprāt, iecienījuši šo pasākumu?

Manuprāt – tie, kuri mīl tekstu, kultūru, pierakstītās vērtības, tautas tradīcijas – klasiskās vērtības, mainīgo un mūsdienīgo, tie, kuri interesējas par sava redzesloka paplašināšanu, un vārda mākslu.

*Ko, Tavuprāt, vajadzētu mainīt vai pārveidot šinī pasākumā?

Klusuma brīžus, kad viss jau pateikts, piepildīt ar mūzikas skaņām, blakus rotaļām varētu vairāk sarunu, atklājot savas emocijas un veicinot dalīšanos pieredzē, iesaistot arī skatītājus kā potenciālus dzejniekus un atsaucīgus cilvēkus. Ieviest šīs dienas himnu, vai dzejoli, kurā vienotos visi pasākuma apmeklētāji.

*Ko Tev nozīmē dzeja?

Labs, gandrīz neatbildams jautājums. Mmm.. Dzeja man ir saruna ar sevi; tā ir iespēja pasaulei paust sevi, tas ir efektīvs, vienkāršs komunikācijas līdzeklis, dažos vārdos pasaka vairāk kā grāmatas teksts, kaut gan arī tur lasītājs iejūtas kā vēl vienā dzīvē. Tā ir iespēja attēlot savu laiku, dzejai nav robežu, tā ir visur.

*Kuru dzejnieku dzeja Tev pašai ir vistuvākā?

Līga Rundāne, Oskars Seiksts, Marija Andžāne.

*Kas jūsu mājās ir Adventa laiks?

Kluss laiks, bez trokšņiem, bez ballēšanās, iešana uz baznīcu, miers. Laiks kopā ar savām domām un ģimeni.

*Kas šinī laikā rodas tavos dzejas darbos?

Patiesību sakot, pēdējie mēneši nav bijuši tie radošākie, dzeja atnāk, kad vēlas, reizēm, kad es to vēlos. Es cenšos redzēt svētkus un neparasto ikdienā. Redzēt vienkāršo savādāk, krāsaināk – tā ir man dzejas filozofija un arī dzīves filozofija.

*Paldies! Radošu un baltu, kaut domās baltu, šo brīnišķo laiku!

Paldies!

6. „Ekspresintervija- Karonhisake” (autors Vita Legčakova)

V: Lūdzu pastāstiet, ar ko Jums saistās Andrejdiena.

E: Andrejdiena man saistās ar vietu, kur varu izpausties. Sāku rakstīt dzeju un tieši šai dienai veltītajā pasākumā varēju to deklamēt. Andrejdiena ir pirmsadventes laiks, tāpēc šis laiks saistās ar mieru, ar patīkamām noskaņām.

V: Kā Jūs vērtējat Andrejdienai veltīto pasākumu?

E: Šo pasākumu vērtēju pozitīvi, jo varu iepazīties ar radošiem un interesantiem cilvēkiem. Bet diemžēl daudzi cilvēki par Andrejdienu nezina .

V: Kuro gadu Jūs piedalāties šajā pasākumā?

E: Piedalos pasākumā jau vienpadsmito gadu- kopš sešu gadu vecuma.

V: Vai Jūs arī kopš sešu gadu vecuma piedalāties kā dzejas deklamētāja?

E: Nē. Kā dalībniece piedalos kopš 2006. gada. Esmu arī divas reizes uzvarējusi.

V: Un ko iegūst uzvarētājs?

E: Balvā uzvarētājs saņem cepurīti. Bet, manuprāt, iegūst visi dalībnieki un pasākuma apmeklētāji, jo ikviens saņem patīkamas emocijas un iepazīstas ar jaukiem cilvēkiem.

V: Vai Jūs domājat piedalīties šajā pasākumā arī turpmāk?

E: Jā, protams! Vēlos uzvarēt piecas reizes!

V: Kas Jums šā gada pasākumā patika vislabāk?

E: Patika mīklas motīvs. Andrejdiena ir diena, kad saskaras ar ireālo, tā ir mīklaina un aizraujoša diena.

V: Vai Jums būtu kādi ierosinājumi Andrejdienas pasākuma uzlabošanai?

E: Uzskatu, ka vairāk ir jāreklemē, jo ļoti daudzi nezina ka šāds pasākums notiek. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu, šogad bija neuzskatāmi plakāti.

V: Liels paldies par atsaucību!

7. Homonīmu mīklas

  1. Burka bija viena no spēlētājām basketbola burkā.
  2. Uz jumta burkas uzsēdās tikko atlidojusi burka.
  3. Man ir tante burka un šodien mūsu tikšanās burka divas stundas
  4. Pār kalniem nāca burkas svētki un ļaudis jau burko.
  5. Man paskrēja garām burka vienā elpas burkā.
  6. Tukšās burkas bundžā bija ieliets piens, kuru burka kaķis.
  7. Kalna galā bija sakurināts burka burka.
  8. Pie loga rūts klauvē burka. Tumsā burka paplašinās.
  9. Meitenei ap kaklu ir skaista burka, kad soļo kājnieku burka.
  10. Viņš sēdēja burkā un burkāja ārā pa logu.
  11. Stundā aktīvi burkoju roku, bet mājup garu burku eju.
  12. Burka uz mežu zaķi burkāja.
  13. Burka skaita tautas burkas.
  14. Esmu liels priekšnieks un burku parādīt savu burku.
  15. Es ar mokām burku rokās burku.

Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, 2016 © Atbrīvošanas aleja 115, Rēzekne, Latvija. Tālrunis: 28325368;
Jautājumus un ierosinājumus sūtiet uz helpdesk@rta.lv